Category Archives: Марафон: Маленький принц за 28 дней

Очень часто нам не хватает стимула что-то сделать, именно поэтому я хотела вас мотивировать на прочтению какой-либо книги на латышском языке.

Почему такой выбор книги?

Во-первых, Маленький принц — моя самая любимая книга.
Во-вторых, многие знают о чём книга и поэтому будет проще читать её на иностранном языке.
В-третьих, эта книга переведена на множество языков, поэтому у вас нет нужды переводить каждое предложение. Вы всегда можете найти вариант на русском и сопоставить с латышским текстом.

Как я советую читать книгу на иностранном языке.

Не стоит переводить каждое слово и предложение. Будет гораздо лучше, если для начала вы просто подряд прочитаете весь текст. Вполне возможно, что прочитав одно предложение вы можете его не понять. Не стоит сразу открывать словарь. Почитайте дальше. Вполне возможно, что вы поймёте смысл первого предложения, прочитав второе. Основная задача — прочитав отрывок, понять более 50% прочитанного. Это уже будет очень хороший результат!
Также, если вы всё же возьмётесь переводить каждое слово, решив потом учить их, не учите те слова, которые вы не используете в своей речи на родном языке. Вполне вероятно, что вы не будете использовать такие слова и говоря на иностранном языке.

Вы себе очень много обещали сделать этим летом? Начать заниматься спортом? Чаще ходить в лес? Прочитать 20 книг за 3 месяца? Собирать у себя друзей каждые выходные? Пройти курс фотографии, шитья, рисования?
У вас ещё остался небольшой кусочек лета, чтобы сделать что-то настолько значимое как прочитать книгу на иностранном языке! А вдобавок за это вы можете ещё и получить приятный приз в виде книги :)
Дерзайте! У вас всё получится!

Условия конкурса:

— каждую неделю (т.е. после каждой 7 страницы) публиковать понравившуюся цитату из прочитанного текста. Цитату можно написать, красиво оформить, сфотографировать (или просто напечатать) и опубликовать в Instagram, Facebook или Vkontakte. При публикации поста в описании напишите #saulestiba #rigamndayschool.
— по истечении 28 дней будет дано 5 дней на то, чтобы «подтянуть хвосты», т.е. дочитать то, что не дочитано, опубликовать то, что не опубликовано.
— в окончании конкурса по хештэгам (которые вы напишите со знаком #) я найду опубликованные цитаты и выберу победителей.

Под этими же хэштэгами # вы можете поделиться своими мыслями и опытом, как прошёл конкурс, какие выводы вы сделали для себя и что вам дал этот конкурс. Мне будет очень интересно почитать.
Удачи всем! Поехали!

Победители!

Победители!
Извините за небольшие перебои в работе сайта.

Победители марафона были вовремя опубликованы в группе Вконтакте.
Однако, чувствую необходимость продублировать результаты здесь.

Хочу поблагодарить всех за участие в конкурсе!
Было здорово вспомнить какие-то моменты из книги, которые подзабылись, вместе с вами! Надеюсь, книга помогла и вам узнать много новых слов в латышском и что чтение доставило вам удовольствие.
Буду рада, если поделитесь, насколько сложно было читать Маленького принца на латышском?

Ну а теперь пришло время подарков и награждений!
Без сомнений больше всего меня поразил творческий подход одной из участниц! К каждому из отчётов она подошла серьёзно и с любовью. Видно, на это ушло не мало времени и стараний. Поэтому я просто не могу оставить её без главного приза. Итак, победительницей конкурса, которой достаётся главный приз — книга Маленький принц на латышском, становится … АННА СТЕСИНА! Ураааа!!! Спасибо за Твои прекрасные работы, вдохновение. В какой-то момент стало обидно, что по правилам конкурса так мало отчётов)))

Прикрепляю её работы, чтобы все поняли, о чём я говорю smile

Но не забудем, что у нас ещё два победителя, которым достаются книги с цитатами из Маленького принца.
Мои поздравления Алена Саленко и Rina Tihomirova! Девочки каждый раз публиковали цитаты в сопровождении с интересным фоном. Меня это не оставило равнодушной.
В качестве примера прикрепила по одной наиболее понравившейся работе от каждой из участниц (см. цитата с королём и рельсами).

Спасибо за участие и пусть это будет не первая и не последняя книга на латышском, которую вы прочитали. smilemp1 mp2 mp3 mp4 mp5 mp6 mp7

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 27

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 27

045

Tagad pagājuši jau seši gadi… Es nevienam neesmu stāstījis šo notikumu. Biedri, kas mani atkal ieraudzīja bija ļoti priecīgi, redzēdami mani sveiku un veselu. Man bija skumji, bet viņiem es teicu: “Tas ir nogurums …”
Pamazām esmu nomierinājies. Tas ir … ne gluži. Bet es droši zinu, ka mazais princis atgriezies uz savas planētas, jo rītausmā es neatradu viņa ķermeni. Tas tomēr nebija sevišķi smags ķermenis. Un man patīk naktī klausīties zvaigznēs. Ir tā, it kā pieci simti miljonu zvārgulīšu…
Bet kas to būtu domājis. Uzpurnītim, kuru uzdāvināju mazajam princim, biju aizmirsis piezīmēt siksniņu! Viņš nekad nevarēs piesiet jēriņu. Tad es vaicāju sev: “Kas notiek uz viņa planētas? Varbūt jēriņš jau ir apēdis puķi…”
Reizēm es saku sev: “Protams, ne! Mazais princis katru vakaru apsedz savu puķi ar stikla kupolu, un viņš labi uzrauga jēriņu…” Tad esmu laimīgs. Un visas zvaigznes klusi smejas.
Reizēm es saku sev: “Dažbrīd mēs esam izklaidīgi, un ar to pietiek! Kādu vakaru mazais princis aizmirsa uzlikt stikla kupolu vai arī jēriņš naktī klusām izlavījās …” Tad visi zvārgulīši pārvēršas asarās!…
Tas ir ļoti liels noslēpums. Arī jums, kas mīlat mazo princi, tāpat kā man, nebūt nav vienalga, vai kaut kur izplatījumā jēriņš, kuru mēs nekad neesam redzējuši, ir vai nav apēdis rozi…
Paverieties debesīs! Jautājiet: vai jēriņš ir vai nav apēdis puķi? Un jūs redzēsiet, kā viss pārvēršas …
Un neviens pieaugušais nekad nesapratīs, cik ārkārtīgi svarīgi tas ir!

APSVEICU VISUS, KURI NOSKRĒJA LĪDZ MARATONA BEIGĀM. TIE, KURI VĒL TIKAI TUVOJĀS FINIŠAM — JUMS IR 5 DIENAS, LAI PANĀKTU PĀRĒJOS. 5 DIENU LAIKĀ JUMS JĀPASPĒJ NOPUBLICĒT 4 ATSKAITES AR MĪĻĀKAJIEM CITĀTIEM NO MAZĀ PRINČA GRĀMATAS (LĪDZ 15.SEPTEMBRA VAKARAM). 16. SEPTEMBRĪ BŪS ZINĀMS, KAS IR MARATONA UZVARĒTĀJI. 

ПОЗДРАВЛЯЮ ВСЕХ, КТО ДОБЕЖАЛ ДО КОНЦА МАРАФОНА. ТЕ, КТО ЕЩЁ ТОЛЬКО ПРИБЛИЖАЮТСЯ К ФИНИШУ — У ВАС ЕСТЬ 5 ДНЕЙ, ЧТОБЫ ДОГНАТЬ ОСТАЛЬНЫХ. В ТЕЧЕНИЕ 5 ДНЕЙ ВАМ НАДО УСПЕТЬ ОПУБЛИКОВАТЬ 4 ОТЧЁТА СО СВОИМИ ЛЮБИМЫМИ ЦИТАТАМИ ИЗ КНИГИ МАЛЕНЬКИЙ ПРИНЦ (ДО ВЕЧЕРА 15 СЕНТЯБРЯ). 16 СЕНТЯБРЯ СТАНЕТ ИЗВЕСТНО, КТО ПОБЕДИТЕЛИ МАРАФОНА. 

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 26

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 26

Blakus akai atradās veca akmens mūra drupas. Kad nākamās dienas vakarā es atgriezos no darba, jau no tālienes ieraudzīju savu mazo princi sēžam uz mūra un šūpojam kājas. Es dzirdēju, ka viņš runā:
– Vai tad tu neatceries? – viņš teica. Tas nebija šeit! Acīm redzot, viņam kāds atbildēja, jo viņš iebilda:
– Jā, jā, šī ir gan tā diena, bet nav īsti tā vieta … Es soļoju uz mūra pusi. Taču neredzēju un nedzirdēju neviena cita. Un tomēr mazais princis atkal teica:
– Protams. Tu redzēsi, kur smiltīs sākas manas pēdas. Tev tikai mani tur jāgaida. Es būšu šonakt tur.
Atrados divdesmit metru attālumā no mūra, bet vēl arvien neko neredzēju.
Pēc klusuma brīža mazais princis jautāja:
– Vai tev ir laba inde? Vai tu esi pārliecināta, ka neliksi man ilgi mocīties?
Es apstājos, sirds man sažņaudzās, bet arvien vēl neko nesapratu.
– Tagad ej projām, – viņš teica, – es gribu kāpt zemē!
Tad es paskatījos uz mūra pakāji un salēcos! Pretim mazajam princim tur bija izslējusies viena no tām dzeltenajām čūskām, kas var nogalināt trīsdesmit sekundēs. Izrāvis no kabatas revolveri, es sāku skriet, bet izdzirdusi troksni, čūska lēnām aiztecēja smiltīs kā gaistoša ūdens strūkliņa un nesteigdamās, ar metālisku švīkoņu ielīda starp akmeņiem.
042

Es nonācu pie mūra tieši laikā, lai satvertu rokās savu mazo princi, kas bija bāls kā sniegs.
– Ko tas nozīmē? Tu sarunājies ar čūskām!
Es atraisīju viņa zeltīto kaklautu, no kura viņš nekad nešķīrās. Samitrināju viņa deniņus un devu viņam padzerties. Un tagad vairs neuzdrošinājos viņam kaut ko jautāt. Viņš mani nopietni uzlūkoja un apvija savas rokas man ap kaklu. Jutu viņa sirdi, kas sitās kā aizšauts putns. Viņš teica:
– Es esmu apmierināts, ka tu atradi, kas vainas tavai mašīnai. Tu varēsi atgriezties mājās …
-Kā tu to zini?
Nupat gribēju pastāstīt, ka tieši tad, kad vairs nebija nekādu cerību, es laimīgi pabeidzu savu darbu!
Mazais princis neatbildēja uz manu jautājumu, bet tikai noteica:
– Arī es šodien atgriezīšos mājās …
Brīdi vēlāk viņš skumji piebilda:
– Tas ir daudz tālāk … un daudz grūtāk …
Nojautu, ka notiek kaut kas neparasts. Es apskāvu viņu kā mazu bērnu, un tomēr man likās, ka viņš krīt bezdibenī un es viņu nevaru noturēt…
Viņa skatiens bija nopietns, tālu aizklīdis:
– Man ir tavs jēriņš. Un man ir kaste jēriņam. Un man ir uzpurnītis…
Un mazais princis skumji pasmaidīja.
Es ilgi gaidīju. Jutu, ka viņš pamazām atgūst drosmi.
– Mazulīt, vai tu nobijies?
Protams, viņam bija bail. Bet viņš klusi iesmējās:
– Šovakar man būs vēl vairāk bail…
Atkal mani stindzināja priekšnojauta par kaut ko nenovēršamu. Un es sapratu – man būs grūti samierināties ar domu, ka nekad vairs nedzirdēšu mazā prinča smieklus. Tie man bija kā aka tuksnesī.
– Mazulīt, es vēl gribu dzirdēt tevi smejamies … Bet viņš teica:
– Šonakt aprit gads. Mana zvaigzne atradīsies tieši virs tās vietas, kur es pagājušajā gadā nokritu …
– Mazulīt, tas taču ir tikai ļauns sapnis, šis notikums ar čūsku un tikšanās ar zvaigzni…
Bet viņš neatbildēja uz manu jautājumu. Viņš sacīja:
– Būtiskais nav acīm saredzams…
-Protams…
– Tas ir tāpat kā ar puķi. Ja tu mīli kādu puķi, kas atrodas uz zvaigznes, tad ir tik jauki naktī raudzīties debesīs. Visas zvaigznes šķiet ziedam.
-Protams…
– Tas ir tāpat kā ar ūdeni. Tas, ko tu man devi dzert, bija kā mūzika, grieztuves un virves dziesma … Vai atceries … tas bija labs…
-Protams …
– Tu raudzīsies naktī zvaigznēs. Mana zvaigzne ir tik maziņa, ka nevaru to tev pat parādīt. Tā ir labāk. Mana zvaigzne tev būs viena no zvaigznēm. Tad tev patiks raudzīties tanīs visās … Tās visas būs tavas draudzenes. Un pēc tam es tev kaut ko uzdāvināšu … Viņš atkal smējās.
– Ai, mazulīt, mazulīt, kā man tīk klausīties tavos smieklos!
-Tieši tā būs mana dāvana… tas būs tāpat kā ar ūdeni…
-Kā tas saprotams?
– Katram cilvēkam zvaigznes ir savādākas. Ceļiniekam tās norāda ceļu. Citiem tās ir tikai mazas uguntiņas. Zinātniekiem tās ir problēmas. Manam biznesmenim tās bija zelts. Bet visas šīs zvaigznes klusēja. Tev turpretim būs zvaigznes, kādu nav nevienam …
– Kā tas saprotams?
– Tu naktī raudzīsies zvaigznēs, bet es taču dzīvošu vienā no tām, es taču smiešos vienā no tām un tad tev šķitīs, it kā smietos visas zvaigznes. Tev būs zvaigznes, kas prot smieties!
Un mazais princis atkal smējās.
– Un, kad tu būsi samierinājies (jo cilvēki beigās arvien samierinās), tu būsi laimīgs, ka esi mani pazinis. Tu arvien būsi mans draugs. Tev gribēsies smieties kopā ar mani. Un reizēm tu tāpat atvērsi logu sava prieka pēc … Un tavi draugi ļoti izbrīnīsies, redzot tevi veramies debesīs un smejamies. Tad tu viņiem teiksi: “Jā, zvaigznes arvien liek man smieties!” Un viņi domās, ka tu esi jucis. Es būšu ar tevi muļķīgi pajokojies.
Un viņš atkal smējās.
– Tas būs tā, it kā zvaigžņu vietā es tev būtu iedevis veselu kaudzi mazu, smejošu zvārgulīšu … Un viņš atkal smējās. Pēc tam kļuva nopietns.
– Šonakt… vai zini… nenāc.
– Es tevi neatstāšu.
– Tev liksies, it kā es būtu slims … it kā es mirtu. Tā tas notiek. Nenāc to skatīties, nav taču vērts.
– Es tevi neatstāšu.
Bet mazais princis bija norūpējies,.
– Es tev to saku čūskas dēļ… viņa var tev iekost… Čūskas ir ļaunas. Reizēm viņas kož tikai sava prieka pēc.
– Es tevi neatstāšu. Pēkšņi viņš nomierinājās.
– Vai tas tiesa, ka čūskām vairs nav indes otram kodienam …
Tai naktī es neredzēju, kā viņš aizgāja. Viņš bija aizlavījies klusītēm. Kad beidzot viņu panācu, viņš apņēmīgi un ātri soļoja. Viņš tikai noteica:
-Ā, tas esi tu …
Viņš satvēra mani aiz rokas. Bet vēl arvien raizējās:
– Nevajadzēja nākt. Tev būs sāpīgi. Izskatīsies tā, it kā es mirtu, bet tā nebūs patiesība … Es klusēju.
– Saproti. Tas ir pārāk tālu. Es nevaru aiznest turp ķermeni – tas ir pārāk smags. Es klusēju.
– Tas ir tikpat kā nomest veco čaulu. Tur nav nekā skumja… Es klusēju.

266

Mazais princis mazliet saduga. Taču vēl joprojām pūlējās iegalvot:
– Vai zini, tas būs jauki. Es arī raudzīšos zvaigznēs. Visas zvaigznes būs kā akas ar čīkstošu grieztuvi. Visas zvaigznes man dos dzert…
Es klusēju.
– Tas būs tik jautri! Tev būs pieci simti miljonu zvārguļu, man būs pieci simti miljonu aku …
Tad arī viņš apklusa, tādēļ, ka raudāja…
– Tas ir šeit. Ļauj man paspert vēl soli vienam pašam. Viņš apsēdās, tādēļ ka viņam bija bail. Viņš vēl piebilda:
– Zini… mana puķe… es par viņu atbildu! Un viņa ir tik vārga! Un viņa ir tik naiva! Viņai ir tikai četri niecīgi ērkšķi, lai aizstāvētos pret pasauli…
Es arī apsēdos, tādēļ ka nespēju vairs nostāvēt. Mazais princis teica:
-Lūk … Tas ir viss …
Viņš vēl mirkli vilcinājās, tad piecēlās. Paspēra soli. Bet es nespēju pakustēties.
Pie mazā prinča potītes nozibsnīja dzeltens zibens. Kādu mirkli viņš nekustējās. Viņš pat neiekliedzās. Viņš nokrita mierīgi, kā krīt koks. Nedzirdēja arī troksni, jo viņš nokrita smiltīs.

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 25

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 25

– Cilvēki, – sacīja mazais princis, – sakāpj ātrvilcienos, bet viņi paši vairs nezina, ko meklē. Tad nu viņi uztraucas un riņķo kā karuselī…
Un vēl viņš piebilda:
-Nav taču vērts …
Aka, kuru mēs uzgājām, nelīdzinājās Sabārās tuksneša akām. Sahāras tuksneša akas parasti ir smiltīs izraktas bedres. Turpretī šī bija īsta lauku ciemata aka. Bet, tā kā še nebija nekāda ciemata, tad man likās, ka es sapņoju.
– Cik dīvaini, – teicu mazajam princim, – viss ir kārtībā: grieztuve, virve un spainis…
Viņš iesmējās, pieskārās virvei un sāka griezt grieztuvi. Tā ievaidējās kā vecs vēja rādītājs, kad pēc ilga laika atkal sāk pūst vējš.
– Vai dzirdi, – teica mazais princis, – mēs atmodinājām šo aku, un tā dzied …
Es negribēju, ka viņš piepūlas.
– Ļauj man, – es sacīju, – tas tev par smagu.
Lēnām izvilku spaini un stabili noliku to uz akas mūra malas. Manās ausīs skanēja grieztuves dziesma, un ūdenī, kas vēl arvien virmoja, es redzēju mirgojam sauli.
– Man ļoti gribas dzert šo ūdeni, – teica mazais princis, – dod man dzert…
Un es sapratu, ko viņš bija meklējis!
Es pacēlu spaini pie viņa lūpām. Acis aizvēris, viņš dzēra. Tas bija tik skaisti kā svētkos. Šis ūdens bija pavisam kas cits nekā barība. To bija radījis gājiens zem zvaigznēm, grieztuves dziesma un manu roku spēks. Sirdij tas bija kā dāvana. Kad biju mazs zēns, mirdzošā ziemassvētku eglīte, pusnakts mesas mūzika, mīļie smaidi tāpat piešķīra mirdzumu Ziemassvētku dāvanai, ko es saņēmu.
– Uz tavas planētas, – teica mazais princis, – cilvēki audzē piectūkstoš rožu vienā paša dārzā … un neatrod to, ko meklē.
– Viņi neatrod, – es piekritu.
– Un tomēr to, ko viņi meklē, var atrast vienā pašā rozē vai ūdens lāsē …
– Protams, – es atbildēju. –
Un mazais princis piebilda:
– Acis ir neredzīgas. Jāmeklē ar sirdi.
Es biju padzēries. Es dziļi ieelpoju. Smiltis rītausmā iegūst medus krāsu. Biju laimīgs arī par to. Kādēļ man jāskumst…
– Tev ir jātur dotais solījums, – klusu teica mazais princis, kas atkal bija apsēdies man blakus.

041

– Kāds solījums?
– Atceries … par uzpurnīti manam jēriņam … man taču jāatbild par šo puķi!
Es izvilku no kabatas savus zīmējumus. Mazais princis tos ieraudzīja un teica smiedamies:
– Tavi baobabi mazliet līdzinās kāpostiem…
– O!
Un es tik ļoti lepojos ar saviem baobabiem!
– Tava lapsa … viņas ausis … tās mazliet atgādina ragus … un tās ir pārāk garas! Un viņš atkal smējās.
– Tu esi netaisns, mazo zēn, es taču protu zīmēt vienīgi boa čūskas no iekšpuses un ārpuses.
– Tas nekas, – viņš mierināja, – bērni sapratīs. Tad es uzzīmēju uzpurnīti. Sirds man sažņaudzās, atdodot to mazajam princim.
– Tev ir kaut kas padomā, ko es nezinu … Bet viņš neatbildēja. Viņš teica:
– Zini… rīt paies gads, kopš esmu nokļuvis uz Zemes… Brīdi klusējis, mazais princis piemetināja:
– Es nokritu pavisam netālu no šīs vietas … Un viņš nosarka.
Un atkal, īsti nezinu, kādēļ, bet mani māca dīvainas bažas. Tomēr es pajautāju:
– Tātad tai rītā pirms astoņām dienām, kad es ar tevi iepazinos, tu nepastaigājies vis nejauši gluži viens tūkstošiem jūdžu tālu no apdzīvotiem apgabaliem? Tātad tu esi atgriezies sava kritiena vietā?
Mazais princis atkal nosarka.
Es vilcinādamies piebildu:
– Varbūt tieši tādēļ, ka aprit gads?…
Mazais princis atkal nosarka. Viņš nekad neatbildēja uz jautājumiem, bet, kad cilvēks nosarkst, tas taču nozīmē “jā”.
– Ai! Man bail… – es teicu. Bet viņš man atbildēja:
– Tev tagad ir jāstrādā. Tev jādodas pie savas mašīnas. Es tevi gaidīšu še. Atnāc rītvakar …
Bet tas mani nenomierināja. Es atcerējos lapsu. “Ja jūs esat ļāvuši sevi pieradināt, var gadīties, ka būs mazliet jāraud.”

 

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 24

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 24

Tā bija astotā diena, kopš katastrofas tuksnesī, un klausīdamies stāstu par tirgotāju, es izdzēru pēdējo pilienu no sava ūdens krājuma.
– Tavas atmiņas, protams, ir jaukas, – teicu mazajam princim, – bet es vēl neesmu salabojis lidmašīnu, man vairs nav ko dzert, un arī es būtu laimīgs, ja varētu mierīgi aizstaigāt līdz kādai akai!
– Mana draudzene lapsa … – viņš iesāka.
– Mīļo zēn, te vairs nav runa par lapsu!
-Kādēļ?
– Tādēļ, ka mēs nomirsim aiz slāpēm …
Mazais princis nesaprata manu atzinumu un atbildēja:
– Ir labi, ja tev bijis draugs, pat ja tev jāmirst… Es esmu ļoti apmierināts, ka man bijusi draudzene lapsa…
“Viņš neapjauš briesmas,” es nodomāju. “Viņš nekad nav ne izsalcis, ne izslāpis. Viņam pietiek ar mazumiņu saules …”
Bet mazais princis uzlūkoja mani un atbildēja uz manu domu:
– Arī man slāpst… meklēsim aku …
Noguris atmetu ar roku: nav nekādas jēgas milzīgajā tuksneša plašumā meklēt aku. Tomēr mēs devāmies ceļā.
Klusēdami gājām vairākas stundas, līdz uznāca nakts un iemirdzējās zvaigznes. Es tās redzēju kā sapnī, jo pārliecīgo slāpju dēļ man bija viegls drudzis. Mazā prinča vārdi atkal un atkal atausa atmiņā.
– Tev taču arī slāpst? – es viņam jautāju. Bet viņš neatbildēja uz manu jautājumu. Viņš tikai noteica:
– Ūdens var būt labs arī sirdij…
Es nesapratu viņa atbildi un klusēju… Es labi zināju, ka nevajag viņu iztaujāt.
Mazais princis bija noguris. Viņš apsēdās. Es apsēdos viņam blakus. Un pēc klusuma brīža viņš vēl piebilda:
– Zvaigznes ir tik skaistas, pateicoties puķei, kuru nevar redzēt…
Es atbildēju: “Protams,” – un klusēdams uzlūkoju mēness apmirdzētās smilšu krokas.
– Tuksnesis ir skaists, – mazais princis ierunājās.
Tas bija tiesa. Aizvien esmu mīlējis tuksnesi. Tu sēdi uz kādas smilšu kāpas. Nekas nav redzams. Un tomēr klusumā kaut kas staro.
-Tuksnesis slēpj sevī kādu aku, un tas padara to skaistu, – teica mazais princis.
Es biju pārsteigts, jo pēkšņi izpratu šo dīvaino smilšu starošanu. Kad biju zēns, es dzīvoju kādā vecum vecā mājā, par kuru teika stāstīja, ka tajā esot apslēptas bagātības. Protams, neviens nekad tās nebija uzgājis, nebija pat meklējis. Bet tās apbūra visu šo māju. Mana māja savas sirds dziļumos glabāja kādu noslēpumu …
– Jā, – es teicu mazajam princim, – vienalga, vai tā būtu māja vai zvaigznes, vai tuksnesis, to, kas piešķir tiem skaistumu, mēs neredzam!
– Es esmu ļoti apmierināts, – viņš sacīja, – ka tu esi vienis prātis ar manu lapsu.
Pēc tam mazais princis aizmiga, es paņēmu viņu savās rokās un atkal devos ceļā. Es biju satraukts. Man šķita, ka nesu kādu trauslu dārgumu. Man pat šķita, ka uz zemes nekas vairs nevar būt trauslāks. Es apskatīju mēness gaismā viņa bālo pieri, viņa aizvērtās acis, matu šķipsnas, kas plīvoja vējā, un es teicu sev: “Še es redzu tikai čaulu. Pats nozīmīgākais nav saredzams …”
Un, tā kā viņa lūpas bija pavērtas vieglā smaidā, es vēl sacīju sev: “Raugoties šai iemigušajā mazajā princī, mani visvairāk aizkustina viņa uzticība kādai puķei, rozes tēls, kas staro viņā kā lampas liesma pat tad, kad viņš ir aizmidzis…” Un man viņš izlikās vēl trauslāks. Lampas ir ļoti jāsargā: viena vēja brāzma tās var izdzēst …
Un tā iedams, es rītausmā uzgāju aku.




Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 23

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 23

– Labdien, – sacīja mazais princis.
– Labdien, – atbildēja tirgotājs.
Viņš tirgojās ar uzlabotām tabletēm, kas remdē slāpes. Ja norij vienu šādu tableti, tad veselu nedēļu nav jādzer.
– Kādēļ tu tās pārdod? -jautāja mazais princis.
– Tas ir ārkārtīgs laika ietaupījums, – teica tirgotājs.
– Eksperti to aprēķinājuši. Mēs ietaupām piecdesmit trīs minūtes nedēļā.
– Un ko lai dara šais piecdesmit trīs minūtēs?
-Ko katrs vēlas …
“Ja manā rīcībā būtu piecdesmit trīs minūtes,” mazais princis nodomāja, “es it mierīgi aizstaigātu līdz kādai akai…”

233

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 22

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 22

– Labdien, – sacīja mazais princis.
– Labdien, – atņēma pārmijnieks.
– Ko tu še dari? – vaicāja mazais princis.
– Es šķiroju ceļotājus pa tūkstotim, – sacīja pārmijnieks. – Es nosūtu vilcienus, kas tos aizved gan pa labi, gan pa kreisi.
Un dārdēdams garām aizjoņoja kāds apgaismots ātrvilciens, ka pārmijnieka būdiņa nodrebēja vien.
– Cik ļoti viņi steidzas, – mazais princis brīnījās. – Ko viņi meklē?
– Pat lokomotīves vadītājs to nezina, – atteica pārmijnieks.
Un pretējā virzienā aizbrāza otrs apgaismots ātrvilciens.
– Vai viņi jau atgriežas? -jautāja mazais princis.
– Tie nav tie paši, – sacīja pārmijnieks. – Tā ir maiņa no citurienes.
– Vai tad tur, kur viņi bija, viņiem klājās slikti?
– Labi ir tur, kur mēs neesam, – atteica pārmijnieks. Un aizdārdēja trešais apgaismotais ātrvilciens.
– Vai viņi dzenas pakaļ pirmajiem ceļotajiem? – vaicāja mazais princis.
– Viņi nedzenas pakaļ nekam, – atteica pārmijnieks.
– Viņi vagonos vai nu guļ vai žāvājas. Vienīgi bērni piespieduši deguntiņus pie logu rūtīm.
-Vienīgi bērni zina, ko viņi meklē, – ieteicās mazais princis. – Viņi ziedo savu laiku lupatu lellei, un tā viņiem kļūst ļoti tuva, bet, ja viņiem to atņem, viņi raud…
– Viņi ir laimīgi, – noteica pārmijnieks.

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 21

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 21

Trešā daļa ceļa jau ir noskrieta. Palika pavisam drusciņ! Turieties! Iedvesmu jums trešajai atskaitei!
Третью часть пути уже пробежали.Осталось совсем чуть-чуть! Держитесь! Вдохновения вам для третьего отчёта!

Tieši tad parādījās lapsa.
– Labdien, – viņa teica.
– Labdien, – pieklājīgi atbildēja mazais princis, lai gan neviena neredzēja.
– Es esmu šeit, – teica kāda balss zem ābeles.
– Kas tu esi? – vaicāja mazais princis. – Tu esi ļoti skaista…
– Es esmu lapsa, – lapsa atbildēja.
-Nāc parotaļājies ar mani, – uzaicināja mazais princis. – Man ir skumji…
– Es nevaru ar tevi rotaļāties, – teica lapsa. – Es neesmu pieradināta.
– Piedodiet, – sacīja mazais princis, bet brīdi padomājis, piebilda:
– Ko nozīmē “pieradināt”?
– Tu neesi šejienietis, – teica lapsa, – ko tu meklē?
– Es meklēju cilvēkus, – atteica mazais princis.
– Ko nozīmē “pieradināt”?
– Cilvēkus, – lapsa brīnījās, – viņiem taču ir šautenes, un viņi medī. Tas ir ļoti nepatīkami! Un vēl viņi audzē vistas. Tas ir vienīgais labums. Vai tu meklē vistas?
– Nē, – atteica mazais princis. – Es meklēju draugus. Ko nozīmē “pieradināt”?
– Tas ir pārāk aizmirsts jēdziens, – atbildēja lapsa. -Tas nozīmē “nodibināt ciešas saites”…
– Nodibināt ciešas saites?
– Protams, – sacīja lapsa. – Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē.

58173820_1272072214_0022dkbk

– Es sāku saprast, – teica mazais princis. – Ir kāda puķe … man šķiet, ka viņa mani pieradinājusi…
– Tas ir iespējams, – atbildēja lapsa. – Uz Zemes viss iespējams…
– Nē, tas nebija uz Zemes, – iebilda mazais princis. Lapsa likās ļoti ieinteresēta:
– Uz kādas citas planētas?
-Jā.
– Vai uz tās planētas ir arī mednieki?
-Nē.
– Tas ir interesanti. Un vistas?
-Nē.
– Nekas pasaulē nav pilnīgs, – nopūtās lapsa. Bet tad viņa atgriezās pie aizsāktās domas:
– Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Es medīju vistas, cilvēki medī mani. Visas vistas līdzinās cita citai, un visi cilvēki līdzinās cits citam. Tad nu es mazliet garlaikojos. Bet, ja tu mani pieradināsi, mana dzīve kļūs saules pilna. Es pazīšu soļu troksni, kas atšķirsies no visiem citiem.

211

Pārējie soļi liks man noslēpties zemē, tavējie – kā mūzika aicinās mani ārā no alas. Un tad vēl – skaties! Vai tu redzi tur to kviešu lauku? Es neēdu maizi. Labība man nav vajadzīga. Labības lauks man neko neatgādina. Un tas ir ļoti skumji! Bet tev ir mati zelta krāsā. Tas būs brīnišķīgi, kad tu būsi mani pieradinājis! Kvieši, kas arī ir zeltaini, man atgādinās tevi, un es iemīlēšu vējā šalcošo druvu …

038

Lapsa apklusa un ilgi raudzījās uz mazo princi.
– Lūdzu … pieradini mani! – viņa teica.
– Labprāt, – atbildēja mazais princis, – bet man nav daudz laika. Man jāatrod draugi un jāiepazīstas ar daudz ko citu.
– Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām, – sacīja lapsa. – Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotāja jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu. Ja tu vēlies draugu, pieradini mani!
– Kas tad jādara? -jautāja mazais princis.
– Jābūt ļoti pacietīgam, – atbildēja lapsa. – Vispirms tu apsēdīsies zāle – tā patālāk no manis. Es tevi uzlūkošu ar vienu acu kaktiņu, un tu neko neteiksi. Valoda ir nesaprašanās avots. Bet ar katru dienu tu varēsi apsēsties mazliet tuvāk…
Nākamajā dienā mazais princis ieradās atkal.
– Labāk būtu bijis, ja tu ierastos vienā un tajā pašā laikā, – sacīja lapsa. – Ja tu, piemēram, nāc pulksten četros pēcpusdienā, tad es jau no trijiem sākšu justies laimīga. Jo tuvāk nāks norunātā stunda, jo laimīgāka es būšu. Pulksten četros es jau sākšu bažīties un uztraukties, jo būšu atklājusi laimes vērtību! Bet, ja tu nāksi, vienalga, kad, es nezināšu, cikos savā sirdī sākt gatavoties … Nepieciešams savs rituāls.
– Kas tas ir rituāls? – vaicāja mazais princis.
– Tas ir kaut kas sen aizmirsts, – atteica lapsa.
– Tas ir kaut kas tāds, kas padara vienu dienu atšķirīgu no visām pārējām, vienu stundu atšķirīgu no visām citām. Maniem medniekiem arī, piemēram, ir savs rituāls. Ceturtdienās viņi iet dejot ar ciemata meitenēm. Ceturtdienas tad nu ir burvīgas dienas.! Es eju pastaigāties līdz pat vīnogulājiem. Bet, ja mednieki ietu dejot, kad pagadās, visas dienas būtu līdzīgas cita citai, un man nemaz vairs nebūtu brīvdienu.
Tā mazais princis pieradināja lapsu, un, kad tuvojās šķiršanās stunda, lapsa sacīja:

039

– Es raudāšu.
– Tā ir tava vaina, – iebilda mazais princis, – es tev nebūt nevēlēju ļaunu, bet tu pati gribēji, lai es tevi pieradinu …
– Protams, – sacīja lapsa.
– Bet tu taču raudāsi! – teica mazais princis.
– Bez šaubām, – atteica lapsa.
– Tad jau tu neko neiegūsti!
– Es iegūstu gan, – sacīja lapsa, – atceries zeltainos kviešus.
Pēc tam viņa piebilda:
– Ej apraudzīt rozes! Tu sapratīsi, ka tavējā ir vienīgā visā pasaulē. Tu atnāksi no manis ardievoties, un es tev atklāšu kādu noslēpumu.
Mazais princis devās apskatīt rozes.
– Jūs nemaz nelīdzināties manai rozei, jūs vēl neesat nekas, – viņš tām teica. – Neviens jūs nav pieradinājis, un arī jūs neesat nevienu pieradinājušas. Jūs esat tādas pašas, kāda bija mana lapsa. Tā bija līdzīga simtiem tūkstošiem citu. Bet es padarīju viņu par savu draugu, un tagad viņa man ir vienīgā visā pasaulē.
Un rozes jutās ļoti neērti.
– Jūs esat skaistas, bet tukšas, – vēl viņš tām sacīja. – Jūsu dēļ nevar mirt. Protams, arī mana roze vienkāršam garāmgājējam var likties līdzīga jums. Bet viņa viena pati ir nozīmīgāka par jums visām, jo tieši viņu es laistīju. Tieši viņu es apsedzu ar stikla kupolu. Tieši viņu es aizsargāju no vēja. Tieši viņas dēļ es nogalināju kāpurus (izņemot divus trīs, lai būtu tauriņi). Es klausījos, kā viņa gaudās vai lielījās, es dzirdēju pat to, kā viņa klusēja. Jo viņa ir mana roze.
Tad mazais princis atgriezās pie lapsas.
-Ardievu, – viņš teica.
– Ardievu, – sacīja lapsa. – Lūk, mans noslēpums, tas ir ļoti vienkāršs: īsti mēsredzam tikai ar sirdi. Būtiskais nav acīm saredzams.
– Būtiskais nav acīm saredzams, – atkārtoja mazais princis, lai neaizmirstu.
– Tieši tas laiks, ko tu veltīji savai rozei, padara šo rozi tik nozīmīgu.
-Tieši tas laiks, ko es veltīju savai rozei… – atkārtoja mazais princis, lai neaizmirstu.
– Cilvēki ir aizmirsuši šo patiesību, – sacīja lapsa, – bet tev nevajag to aizmirst. Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis. Tev jāatbild par savu rozi…
– Man jāatbild par savu rozi … – atkārtoja mazais princis, lai paturētu atmiņā.

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 20

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 20

Pēc ilga gājiena pāri smiltājiem, klintīm un sniegiem mazais princis beidzot uzgāja uz ceļa. Bet visi ceļi ved pie cilvēkiem.
– Labdien, – viņš sacīja. Tas bija ziedošs rožu dārzs.
– Labdien, – rozes atbildēja. Mazais princis tās aplūkoja. Tās visas bija līdzīgas viņa puķei.
– Kas jūs esat? – viņš pārsteigts tām jautāja.
– Mēs esam rozes, – tās atteica.
-Ā! -mazais princis izdvesa.
Viņš jutās ļoti nelaimīgs. Viņa puķe bija viņam stāstījusi, ka tā esot visā pasaulē vienīgā savas sugas pārstāve. Un te uzreiz pieci tūkstoši pilnīgi vienādu puķu vienā pašā dārzā!

Scan0002

“Viņa justos ļoti saniknota,” mazais princis noteica, “ja redzētu šo … viņa briesmīgi kāsētu un izliktos, ka mirst, lai tikai nekļūtu smieklīga. Un es būtu spiests izlikties, ka viņu kopju, jo citādi viņa vēl patiesi nomirtu, lai arī mani pazemotu.”
Pēc tam viņš vēl piebilda: “Es iedomājos, ka man pieder vienīgā puķe pasaulē, bet patiesībā tā ir tikai parasta roze. Viņa un mani trīs vulkāni, kuri sniedzas man līdz ceļgaliem un no kuriem viens varbūt ir izdzisis uz mūžīgiem laikiem, tā nu nav sevišķi liela bagātība princim…” Un nogūlies zālē, viņš raudāja.

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 19

Maratons «Mazais princis 28 dienās», lpp. 19

Mazais princis uzkāpa kādā augstā kalnā. Vienīgie kalni, ko viņš vispār pazina, bija trīs vulkāni, kas viņam sniedzās līdz ceļgaliem. Izdzisušo vulkānu viņš lietoja ķeblīša vietā. “No tik augsta kalna kā šis,” nodomāja mazais princis, “es uzreiz ieraudzīšu visu planētu un visus cilvēkus…” Bet viņš redzēja tikai klinšu smailes.


19

– Labdien, – viņš teica katram gadījumam.
– Labdien … Labdien … Labdien … – atskanēja atbalss.
– Kas jūs esat? – vaicāja mazais princis.
– Kas jūs esat … kas jūs esat… kas jūs esat… – attrauca atbalss.
– Esiet mani draugi, esmu vientuļš, – viņš teica.
– Es esmu vientuļš … es esmu vientuļš … es esmu vientuļš … – atsaucās atbalss.
“Kāda dīvaina planēta!” mazais princis nodomāja. “Tā ir ļoti sausa, vienās smailēs un asumos. Un cilvēkiem trūkst iztēles. Viņi atkārto to, ko viņiem saka… Manās mājās bija puķe: tā vienmēr runāja pirmā…”